Kopīgā lauksaimniecības politika (Common Agricultural Policy, CAP) tika ieviesta 1958. gadā ar Romas līguma (Treaty of Rome) parakstīšanu. Tika uzskatīta par kompensāciju Francijai rūpniecības produktu muitas savienības izveidošanu, jo tajā bija ieinteresēta Vācija.
KLP balstās uz kopējo lauksaimniecības preču iekšējo tirgu, kurā šīm precēm ir augtāka cenā nekā jebkur citur pasaulē. Šīs augstākās cenas tiek uzturētas, pateicoties muitas nodokļiem un nodevām, kas tiek iekasētas par importa lauksaimniecības precēm.
ES eksporta kompānijas, kas pārdot lauksaimniecības preces ārpus ES, saņem eksporta restitūcijas jeb atlīdzinājumus (export restitutions), kas tiek izmaksāti no kopējā ES budžeta.
Šāda atbalsta apjoms pēdējos gados samazinājies gandrīz uz pusi, jo eksporta restitūciju vietā ES lauksaimnieki saņem tiešos maksājumus (direct payments).
Pēdējo gadu laikā ES sākusi izstrādāt nozīmīgas reformas, lai ieviestu videi draudzīgāku, kā arī vairāk uz tirgus ekonomikas un sociālās politikas principiem orientētu KLP.
Šobrīd pastāv vairāk nekā 5000 likumu, kas attiecas uz arvien birokrātiskāko KLP. Šos noteikumus pieņem ar kvalificēto vairākumu (qualified majority) ES ministru padomē. Šī principa dēļ radās tā sauktā prezidentūras krīze (empty chair crisis) un Luksemburgas kompromiss (Luxembourg Compromise).
KLP administrācijā darbojas vairākas darba grupas un menedžmenta komitejas ar ES dalībvalstu pārstāvjiem. Šīs grupas bieži vien tiekas reizi nedēļā, lai fiksētu lauksaimniecības produktu cenas.
Piezīmes
Nākotne
Eiropas Konvents (Convention) nāks klajā ar ideju, ka kopīgā lauksaimniecības politika (tāpat kā daudzas citas sfēras, par kurām lēmumi jāpieņem ES ministru padomē ar kvalificētā vairākuma atbalstu) jālemj ar tā sauktā “co-decision” palīdzību.
Saites
http://europa.eu.int/pol/agr/index_en.htm
http://www.europarl.eu.int/factsheets/4_1_9_en.htm