Lai gan dalībvalstīm, kuras pārgājušas uz eiro (eirozona, Eurozone), ir vienota valūta, liela daļa ekonomikas politikas netiek izlemta kopīgi, bet gan dalībvalstu valdībās, īpaši –nodokļi, izdevumu un budžeta politika, tāpat arī ienākumu un darba algu politika.
Māstrihtas Līgums (Treaty of Maastricht) eirozonas valstu valdībām liek vadīt savu ekonomikas politiku tā, lai izvairītos no inflācijas eirozonas teritorijā. Valdībām, kuras darbojas ar budžeta deficītu (t. i. kad izdevumi pārsniedz ieņēmumus), tiks uzlikts naudas sods, kā paredz Stabilitātes un izaugsmes pakts (Stability and Growth Pact). Federālisti (federalists) un citi ir pieprasījuši eirozonas locekļiem izveidot fiskālo savienību (t. i., kopēju nodokļu un izdevumu kontroli eirozonā), kas papildinātu monetāro savienību. Visas suverēnās valstis ir arī fiskālas un monetāras savienības, kuras ir spējīgas visoptimālāk apvienot ekonomikas politiku.
Piezīmes
Nākotne
Ekonomikas darba grupa Konventā, ko vada bijušais Eiropas Parlamenta prezidents Klauss Henšs (Klaus Hänsch), nespēja vienoties par kopēju ekonomikas un nodokļu politiku. Konvents (Convention) ierosina izveidot kopēju nodokļu minimumu saistībā ar kopējo tirgu, bet nevis kopēju vispārēju nodokļu politiku. ES Konstitūcijas projektā (Draft Constitution) par ekonomikas koordinēšanu ir īpašs I–14 pants. Tajā būs īpaši noteikumi eirozonas valstīm.