Federālisms
- White House, Washington DC, USA (photo) (Photo: www.rosenblumtv.com/?p=2795)
Valdības sistēma, kurā valsts varu dala centrālā federālā valdība un provinču, štatu vai reģionu pārvaldes, piemēram, Vācijā, Austrijā, ASV, Kanādā, Austrālijā, Indijā, Nigērijā un daudzās citās valstīs. Federācijas atšķiras no unitāras valsts, kā Francijas, Dānijas un Norvēģijas, kur vara netiek dalīta starp diviem līmeņiem. Daļa no federālisma ir ideja, ka ar pārrobežu jautājumiem jādarbojas tikpat demokrātiski kā ar valstiskajiem jautājumiem parlamentārā demokrātijā. Kā tas ir, piemēram, ASV - federālo demokrātiju parasti vada divpalātu pārvaldes orgāns. Šajā modelī viena palāta pārstāv pilsoņus, katra štata pārstāvju skaits ir proporcionāls iedzīvotāju skaitam. Otra palāta pārstāv štatus ar tikpat daudz pārstāvjiem, taču šis skaits nav proporcionāls iedzīvotāju skaitam, kā tas ir ASV, kur katrā štatā ir divi senatori.
Federālisms Eiropā
Vairākums Eiropas federālistu Eiropas Parlamentu gribētu redzēt kā ASV pārstāvju palātas, kur katras valsts iedzīvotājus plaši pārstāvētu atbilstoši to skaitam; Ministru padome kļūtu vienlīdzīga ASV Senātam, kur katrai valstij būtu vienāds vai līdzīgs pārstāvju skaits. ASV Senātā visi štati ir vienlīdzīgi. Pārstāvju palātās vēlēšanu apgabali ir vienlīdzīgi. ES iestādēs Eiropas Parlamentu mazākās dalībvalstis pārstāv proporcionāli vairāk, nekā to paredz valsts iedzīvotāju skaits, taču tās ir vienlīdzīgi pārstāvētas Ministru padomē. Federālistu ideāli balstās uz ideju, ka ES pilsoņi izjustu tādu pašu kopību kā nacionālu valstu iedzīvotāji. Tādēļ viņi tic, ka ES var kļūt par tādu demokrātiju, kas līdzīga ASV, Vācijai un citām nacionālām demokrātijām, ja vien tai ir līdzīgas pārvaldes iestādes.
Eirofederālisma kritiķi to noliedz. Viņi uzskata, ka ES pilsoņi nekad nebūs salīdzināmi ar nacionālu kopienu. Kritiķi uzskata, ka ES iestāžu izveidošana līdzīgi kā tas notiek valsts līmenī neatrisinās demokrātijas deficīta (democratic deficit) problēmu. Viņi uzsver, ka pilsoņi pirmām kārtām ir lojāli katrs savai valstij un sevi identificē katrs ar savu valsti vai tautību, nevis ar ES. Daudzi kritiķi aizstāv "starpvaldību" starptautiskās sadarbības veidus, kuros visas valstis ir suverēnas, neskatoties uz nevienlīdzību to vidū, un katrai valstij ir viena balss - kā tas ir, piemēram, ANO Ģenerālajā Asamblejā - vienalga, liela vai maza, spēcīga vai vāja, attīstīta vai nabadzīga valsts. Parastais starptautiskās sadarbības princips ir vienas balss piešķiršana katrai valstij.
