Subsidiaritāte
Subsidiaritātes princips ir sākotnējais katoļu sociālais princips, ka sabiedrībai nav jāiejaucas jomās, par kurām ģimene pati spēj lemt.
Māstrihtas līgumā (Treaty of Maastricht) ir īpašs subsidiaritātes protokols, kas ES pieprasa neizdot likumus jomās, kurās mērķi labāk var sasniegt decentralizēti. Princips attiecas uz jomām, kurās ES nav piešķirta ekskluzīvā kompetence.
Šobrīd Eiropas Komisija Briselē un līgumi nosaka, kurš izdos likumus. Likumu ierosināšanas monopols ietver pilnvaras juridiski izlemt, vai kompetence ir jāīsteno kā saistoša tiesību akti vai arī kā brīvprātīga koordinēšana.
Izvēloties šajā jautājumā Eiropas Komisiju, labojumus var ieviest ar vienprātīgu Padomes lēmumu. Tas savukārt nozīmē, ka centralizācija parasti ir pārāka.
Nākotne
Konstitūcijas projekts (Draft Constitution) subsidiaritāti ierosina kā vienu no “Pamatprincipiem” (I-19. pants). Ieviešot subsidiaritāti, bija mēģinājumi panākt īstu subsidiaritāti, taču beigās decentralizētāji zaudēja tiem, kuri vēlējās panākt izteiktāku integrāciju un kuri pretojās pilnvaru (kompetences) atdošanai dalībvalstīm.
Tādā veidā Konvents piedāvās novirzīt uz ES vairāk varas (kompetences), nevis mazāk. Tomēr iecerēta arī “brīdinājuma zvana” sistēma. Ar šās sistēmas palīdzību valstu parlamenti var iebilst pret Eiropas Komisijas ierosinājumu sešas nedēļas pēc tā publicēšanas, pamatojoties uz subsidiaritātes principa neievērošanu. Ja viena trešdaļa parlamentu šajā laikā reaģēs uz Komisijas ierosinājumu, Eiropas Komisijai būs pienākums vēlreiz pārskatīt savu priekšlikumu, taču tās pienākums nebūs to grozīt vai atcelt.
“Demokrātijas forums” (Democracy-Forum) Konventā ierosināja, ka ikgadējais ES likumu katalogs, ieskaitot ES darbības juridisko bāzi, jāapstiprina valstu parlamentos, lai subsidiaritāte veidotos no apakšas uz augšu, nevis no augšas uz apakšu.
Saites
Skat. arī Konventa (Convention) darba grupas “Subsidiaritāte” ziņojumu: http://european-Convention.eu.......er.asp?lang=EN&Content=WGI
