Kopš 1993. gadā spēkā stājās Māstrihtas līgums (Treaty of Maastricht), ES drīkst veidot Kopēju Aizsardzības un Drošības politiku kā daļu no Kopīgās ārleitu un drošības politikas (Common Foreign and Security Policy). 1999. gadā Ķelnes sammitā beidzot tika nolemts izveidot Kopēju Aizsardzības un Drošības politiku.
Kopējās Aizsardzības un Drošības politikas jomā lēmumus jāpieņem vienprātībā (unanimity). Tā sauktie Pētersbergas uzdevumi (Petersberg–Tasks), drošības, aizsardzības un miera uzturēšana uzdevumi tika pārņemti no Rietumeiropas Savienības (Western Europe Union, WEU) un ieļauti Līguma par Eiropas Savienību Amsterdamas līgumā. Tādā veidā Rietumeiropas Savienība zaudēja tās nozīmi.
Šiem kareivjiem nepieciešamas palīgvienības ar 200,000 kareivjiem.
Ātrās reaģēšanas spēki nav pastāvīga ES armija. Nepieciešamības gadījumā ES valstis solījušas garantēt vajadzīgo spēku iesaistīšanu.
To var salīdzināt ar savstarpējām aizsardzības saistībām kādas uzņēmušās NATO dalībvalstis. Saskaņā ar ES līgumu, šo operāciju uzsākšanai nav nepieciešams ANO piekrišana (mandāts) (skat. Pētersbergas uzdevumi).
Piezīmes
· Zviedrija un Īrija paziņojušas, ka ES militārajās operācijās piedalīsies tikai tādā gadījumā, ja to apstiprinās ANO.
· Pirmā ES militārā operācija sākās 2003. gada martā (Maķedonijā) ar tās kopējo budžetu 4,7 miljoni eiro. To finansē ES budžets.
· Pirmā ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas misija bija kārtības uzturēšanas misija Bosnijā, kas sākās 2003. gada janvārī.
· ES Aizsardzību vada ES Militārā komiteja, ES Militārais štābs un Politikas un Drošības komiteja.
Nākotne
ES konstitūcijas projektā (Draft Constitution) ir īpaša nodaļa aizsardzībai, I–40. pants. Tas ierosina izveidot kopēju ES aizsardzību atbilstoši īpašiem pastiprinātās sadarbības (enhanced co–operation) noteikumiem. Īpaši Somija iebilda pret parasto noteikumu izmantošanu tā vietā, lai izmantotu pastiprinātas sadarbības iespējas, nodrošinot konstruktīvo atturēšanos (constructive abstention), tādējādi dodot iespēju tām valstīm, kuras nevēlas piedalīties kopīgās militārās operācijās, ļaut citām valstīm tajās piedalīties.
ES konstitūcijas projekts arī paredz klauzulu, kura valstīm, kuras piekrīt savstarpējās aizsardzības saistībām, uztic šo pienākumu, līdzīgi kā NATO līguma 5. pants, un automātiskas savstarpējās aizsardzības saistības līdzīgi kā to paredz Rietumeiropas Savienības līgums. Šīs saistības, kas reizēm tiek attiecināta kā “palīgklauzula” rada problēmas valstīm, kuras ieņēmušas neitrālu nostāju, kā arī, piemēram , Dānijai, kurai aizsardzības jomā ir īpašas atkāpes, tā sauktais aizsardzības “opt–out”.
Cita, tā sauktā “solidaritātes klauzula” ir iekļauta konstitūcijā, uzliekot Savienībai pienākumu palīdzēt dalībvalstīm, kuras ir kļuvušas par teroristu uzbrukuma upuri.
Saites
http://european-convention.eu.int/amendemTrait.asp?lang=EN