Pastiprinātā sadarbība
- Eiropas Padomei vienprātīgi jāapstiprina jebkura veida "pastiprināta sadarbība" (Foto: Eiropas Komisija) (Photo: European Commission)
1999. gada Amsterdamas Līgums atsevišķām dalībvalstīm ļāva izveidot ciešāku savstarpējo sadarbību, izmantojot kopējās ES iestādes, līdz nekāda vienošanās neapdraudēs “ES likumdošanas kopumu” un Kopējo ārlietu un drošības politiku (Common Foreign and Security Policy).
Jebkura pastiprināta sadarbība ir jāapstiprina ar vienprātīgu (unanimous) Eiropas Padomes lēmumu. Tas atsevišķām valstīm ļāva izmantot veto tiesības. Šādu nodrošinājumu bija grūti sasniegt un tas nekad netika izmantots.
No 2003. gada 1. februāra Nicas Līgums atļauj pastiprinātu sadarbību starp astoņām valstīm – arī Kopējo ārlietu un drošības politiku, ja to apstiprina kvalificētais balsu vairākums (qualified majority), izņemot jomas, kas ir ekskluzīvā ES kompetencē (exclusive EU competence), un aizsardzības (defence) un militārajos jautājumos.
Piezīmes
- Daži eirokritiķi ES locekļu apakšgrupu uzlaboto sadarbību uzskata par juridiskā pamata nodrošinājumu divu līmeņu, divu klašu Eiropas Savienībai. Ja tādu dalībvalstu grupa būs pietiekami liela, lai nodrošinātu vairākumu ES lēmumu pieņemšanā, tā ES varēs vadīt bez apspriešanās ar pārējām dalībvalstīm. Citi šo sadarbību uzskata par elastīguma instrumentu.
- Konventa aizsardzības darba grupa un Francijas–Vācijas priekšlikums aizsardzībai ierosinājuši, ka pastiprinātā sadarbība jāpaplašina aizsardzības jautājumos, arī ES Konstitūcijas projektā ierosināti īpaši pastiprinātās sadarbības likumi.
Nākotne
Skat. arī ES Konstitūcijas projekta (Draft Constitution), I–43. pants.
