Pievienojoties ES, dalībvalstis zaudē savu suverenitāti un ietekmi pār saviem likumiem un politiku. Kā ES sastāvdaļa valsts vairs nedrīkst lemt par dažādām iekšzemes un starptautiskām politikas jomām. Šīs spējas (kompetence) tiek novirzītas pārnacionālā ES līmenī. Taču apmaiņā valstis iegūst ietekmi ES. Šo ietekmi iegūst Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas padomēs.Eiropas integrācijas aizstāvji uzskata, ka dalībvalstis “summē savu suverenitāti” (sovereignty), līdz ar to tās iegūst lielāku ietekmi nekā citas dalībvalstis, parasti lielākajām valstīm jāņem vērā mazākās. Eiropadomē katrai valstij ir vieta un platforma, lai paustu savu viedokli un balsojot lemtu par ES politiku. Balsu skaitu (aptuveni) piešķir atbilstoši iedzīvotāju skaitam valstī, taču mazākajām valstīm ir proporcionāli vairāk balsu.
ES valstu elektorāts ir tieši pārstāvēts Eiropas Parlamentā. Eiropas Parlaments var izdarīt Ministru padomes ierosinātos labojumus likumos, bet valstu parlamentiem nav likumdošanas iniciatīvas tiesības. Turklāt vēlētāji zaudē varu, tiklīdz lēmumi tiek nosūtīti uz Briseli, jo tur valstu elektorāta un ievēlēto pārstāvju lēmums tiek nodots pārnacionālajiem (supra-national) ierēdņiem (civil servants) un Briseles ministriem.
NākotnePastāv divi dažādi atrisinājumi demokrātijas deficītam, kas ir apspriesti ES Konventā (Convention).
SaitesSkat. arī Demokrātijas deficīts (Democratic deficit).
