Valsts ir suverēna, kad tā var lemt par savām lietām un slēgt līgumus ar citām valstīm. Sākotnēji izveidota kā sadarbība starp suverēnām valstīm, ES ir pakāpeniski ierobežojusi valsts varu (kompetenci).
Atšķirībā no citām starptautiskām organizācijām Savienībai ir tieši saistoša likumdevēja vara. Galu galā ES tiesa nolēma, ka daļu no valsts suverenitātes drīkst samazināt. Tādēļ dalībvalstis vairs nav pilnīgi suverēnas.
Daži strīdas, ka valsts var iegūt patiesu ietekmi pār visu ES, dalot formālo suverenitāti ar citām valstīm. Citi strīdoties uzskata, ka valsts var zaudēt patiesu ietekmi un demokrātiju, ja tā dalās suverenitātē jomās, kurās varētu tikt galā arī viena pati.

Nākotne
Konvents (Convention on the Future of Europe) ierosinājis, ka dalībvalstis var atgūt pilnu suverenitāti, izstājoties no ES, par to divus gadus iepriekš brīdinot. Šādos gadījumos valstis var, piemēram, saglabāt partnerības līgumu (partnership agreement). Valsts var nonākt briesmās tādā gadījumā, ja tā vienkārši kopē daudzus no ES dalībvalstu lēmumiem. Tad tā nav patiesa suverenitāte, tādēļ tiek lietoti formālās suverenitātes un suverenitātes jēdzieni.

Saites
Skat. arī Federālisms (Federalism), konfederācija (Confederation) un ietekme (influence).