Luksemburgas kompromiss

(Photo: www.morguefile.com)

1965. gadā Francijas prezidents Šarls de Golls (de Gaulle) sāka boikotu, neierodoties uz visām Padomes sanāksmēm – “prezidentūras krīze” (“empty chair crisis”).
Saskaņā ar Romas Līgumu 1957. gadā lauksaimniecības un budžeta jautājumus noteica ar vairākuma lēmumu pēc pārejas perioda, kura laikā tos izlemtu vienprātīgi (unanimously). Pārejas perioda beigās de Golls atteicās atcelt vienprātīgu balsošanu, un rezultātā sākās Francijas boikots. 1966. gada janvārī tika rasts kompromiss, dalībvalstīm ļaujot aizliegt lēmumus, kas tiek uzskatīti kā “svarīgas valsts intereses”.
Luksemburgas kompromisam nav juridiska statusa, taču tā bija politiska vienošanās, ko apzīmēja ar vārdu communiqué attiecībā uz nesaskaņām starp Franciju un piecām citām Eiropas Ekonomikas kopienas dibinātājām valstīm. Tomēr šis kompromiss bija spēkā līdz 1985. gadam, dalībvalstu prezidentiem un premjerministriem vienojoties to aizmirst un viena otrai ļaujot noliegt, ka šāda vienošanās jebkad ir pastāvējusi.

Piezīmes

• 1982. gadā Apvienotā Karaliste centās izmantot veto pret ierosināto lauksaimniecības produktu cenu paaugstināšanu, taču citas dalībvalstis atteicās to atzīt, saprotot, ka tās mērķis bija izveidot britu atlaidi (British rebate).
• Pēdējais politiskais veto attiecībā uz īpašām valsts interesēm veiksmīgi tika izmantots 1984. gadā.
• 1988. gada maijā Grieķija mēģināja izmantot veto tiesības, taču neveiksmīgi.

Politiskās veto tiesības attiecībā uz Luksemburgas kompromisu nevajadzētu jaukt ar veto tiesībām, kas katrai dalībvalstij Līgumos ir attiecībā uz tām politikas jomām, kur vienprātība joprojām ir likums.

Līdzīgi Līgumā par Eiropas Savienību (TEU) ar Amsterdamas līgumu (Treaty of Amsterdam) ir iekļautas veto tiesības attiecībā uz Kopējo ārlietu un drošības politiku: dalībvalstis ar kvalificēto vairākumu var kavēt Padomes lemtspēju, šo jautājumu iesniedzot Eiropadomē, kur tālāk būtu nepieciešama vienbalsība.

Nākotne
Konvents ar I–22. un I–33. pantu anulēs Luksemburgas kompromisu. Bijusī Žana Monē (Jean Monnet) “labā roka” Žoržs Bertuāns (Berthoin) ierosināja īpašos jautājumos atkārtoti izveidot veto tiesības, pieprasot, ka premjerministram būtu pienākums aizsargāt veto ES sammitā. Šis ierosinājums ES Konventā (Convention on the Future of Europe) cirkulēja Demokrātiju foruma frakcijā (Democracy-Forum), kuram bija papildu prasība, ka par veto tiesībām jālemj arī publiskajās debatēs dalībvalstu parlamentos.

Saites

http://www.essaybank.co.uk/free_coursework/591.html