Budžetu izstrādā Eiropas Komisija, tad to apstiprina Eiropas Savienības ministru padome un Eiropas Parlaments. Eiropas Savienības ministru padomes locekļiem ir pēdējais vārds par tā sauktajiem obligātajiem izdevumiem (compulsory expenditures vai obligatory spending), kas lielākajā daļā gadījumu attiecas uz lauksaimniecības budžetu.

Eiropas Parlamentam ir pēdējais vārds tādos budžeta jautājumos, kad runa ir par neobligātajiem izdevumiem (non–compulsory expenditures), kas sedz lielāko daļu citu ES sfēru.

Bijuši vairāki strīdi par to, kā klasificējami dažādie budžeta jautājumi, tā rezultātā Eiropas Parlaments sev izcīnījis lielāku varu.
Neobligātie izdevumi ir pieauguši no 8% 70. gados uz 58% 2003. gadā
Budžeta sadaļu klasifikāciju nolemj starpinstitucionālo lēmumu (interinstitutional agreement) pieņemšanas ceļā.

Par budžeta ienākumu daļu lemj vienīgi Eiropas Savienības Ministru padome. Ienākumu daļu veido muitas nodokļi, lauksaimniecības nodevas, soda naudas, kā arī 1% no PVN un noteikta summa, kas saistīta ar katras valsts nacionālā kopprodukta (GNP, Gross National product) apjomiem.

ES ienākumu daļas griesti kopējā budžetā (own resources) ir noteikti, šai summai jābūt mazākai par 1,27% no kopējā nacionālā kopprodukta. Šī budžeta sadaļa var būt lielāka tikai tad, ja to vienbalsīgi atbalsta visas ES dalībvalstis.

Nākotne
ES Konvents (Convention on the Future of Europe) ir ierosinājis likvidēt dalījumu starp obligātiem un neobligātiem izdevumiem, dodot Eiropas Parlamentam pēdējo vārdu lemjot par ES izdevumiem, kamēr ES ministru padomei būtu noteikšana par ES ienākumu daļu.

Saites

http://europa.eu.int/pol/financ/index_en.htm